Поиск

Скачать

knigi.jpg

     

Новый сайт

Homo Beatus

Партнеры

baneris1.jpg

 

Un atkal par mīlestību...
02.11.2008 г.

Intervēja L.Miķelsone

Cilvēks spēj izrādīt līdzcietību, labestību un nesavtīgumu, bet var rīkoties diametrāli pretēji - skaust, nīst, būt vienaldzīgs. Cilvēka rīcība var būt cēla un var būt vērsta tikai uz to, lai domātu vienīgi par sevi.
Mēs visi esam savā dzīvē saskārušies ar to, ko dēvējam par ļaunumu, esam tikuši sāpināti, un arī paši bijuši dažkārt par sāpju cēloni citiem. Kāpēc cilvēki tā rīkojas? Kāpēc tik daudzi no mums neprot būt laimīgi? Tā ir sarunas tēma ar pazīstamo rakstnieku Naumu Nadežinu.

Kāpēc cilvēkam piemīt nosliece, apzināti un neapzināti, kaitēt citiem? Vai iemesls būtu mūsu grēcīgā daba?

Es neesmu saticis nevienu cilvēku, kurš dzīvotu ar vēlēšanos kaitēt. Mēdz būt mirkļi, kad cilvēks vēlas atriebties un tad viņš iedomājas kā to realizēs, bet tie ir tādi kā aptumšotas apziņas mirkļi. To varētu saukt par zināmu afekta stāvokli, kurš var būt spēcīgāks un var būt vājāks.
Šie momenti, kuros cilvēks vēlas citam kaitēt, nav dabiski. Parasti viņu kā reiz vada vēlme darīt labu. Problēma ir tā, ka mēs atšķirīgi izprotam to, kas ir labs un rīkojamies, vadoties no konkrētās situācijas.
Katrā kultūrā pastāv arī savi priekšstati par labo un ļauno. Piemēram, melot - ir slikti. Runāt patiesību - ir labi. Iedomājieties situāciju, kad cilvēks guļ uz nāves gultas un ārsts jums kā radiniekam paziņo, ka viņam dzīvot atlikušas trīs dienas. Jūs atgriežaties pie slimnieka un viņš vaicā - ko teica ārsts? Kurš no mums šajā situācijā teiks patiesību? Neviens. Mēs melosim, teiksim, ka viss būs labi, tu izveseļosies. Bet mēs šādi rīkosimies, jo vēlēsimies darīt labu.
Mūsu izpratne par labo un ļauno ir nenoteikta un ir atkarīga no konkrētā brīža situācijas. Vienā no savām grāmatām, es minēju šādu piemēru: saule ir laba vai ļauna? Bērni, kuri ārā redz sauli un skrien peldēties, uztver to kā labu. Ceļinieks tuksnesī bez piliena ūdens uztvers to kā ļaunumu. Gan dabas parādību, gan cilvēku rīcības plusi un mīnusi nemitīgi mainās vietām, atrodas kustībā.
Slepkavība. Laba vai ļauna? Kāda asiņaina diktatora slepkavība, kurš iznīcinājis miljons cilvēku - laba vai ļauna? Atbildes uz šiem jautājumiem nepastāv, jo katrs atbild personīgi! Pie kam mēs vadāmies no saviem priekšstatiem konkrētajā brīdī par to, kas ir labs un kas slikts.
Šī uztvere - taisnīgi, netaisnīgi, labi, slikti - tā katrā no mums atrodas nemitīgā kustībā.
Cilvēkus vada labas vēlmes, bet mēs viņu rīcību uztveram kā mēģinājumu mums vai kādam kaitēt. Tā ir mūsu izpratne un mūsu redzējums. Man ir nācies strādāt ar pāriem un ar viņu savstarpējām attiecībām. Māte-meita. Tēvs-dēls. Ģimenes dzīvē noticis kāds notikums. Kad klausies, ko stāsta dēls un ko tēvs, rodas izjūta, ka viņi dzīvojuši dažādās ģimenēs, ka tas viss noticis dažādās valstīs, dažādā laikā. Viņu redzējums, akcenti, kādus viņi piešķir notikumiem, plusi, mīnusi, ir pilnīgi pretēji. To, ko dēls redz kā plusu, tēvs redz kā mīnusu. Dēls jautā - kāpēc tēvs gribēja mani pazemot? Tēvs jautā - es tā mīlu savu dēlu, kāpēc viņš mani gribēja tā aizvainot?
Patiesība ir tajā, ka katrs no mums, katru laika sprīdi, vēlas darīt to labāko, ko vien spēj. Tas gan nenozīmē, ka to labāko mēs darām, bet mēs vēlamies, atkarībā no tā, kā uztveram situāciju. Bieži jau pēc piecām minūtēm nožēlojam to, ko esam darījuši un saprotam, ka mums nav bijusi taisnība. Mēs vēlētos kaut ko labot, bet izmainīt vairs neko nevar, jo cilvēki jau domā, ka vēlamies viņiem kaitēt. Realitāte ir tā, ka lielākā daļa no mums grib darīt to, kas labs.

Kāpēc cilvēki vēlas darīt labo?

Viņi vēlas rīkoties labi, jo tas kā reiz ir cilvēku dabā. Cilvēks ienāk šajā pasaulē, lai mīlētu. Viņš vēlas mīlēt, ilgojas pēc mīlestības un tikai tam ir nozīme.
Katrs saprot, ka nauda, materiālās vērtības, karjera - tas viss ir svarīgi tik ilgi, kamēr uz svaru kausiem netiek likta mīlestība. Kad cilvēka dzīvē ienāk mīlestība, jebkurš tai piešķirs lielāku nozīmi, nekā karjerai vai materiālai labklājībai.
Mīlēt - tā ir mūsu dvēseles īpašība, tas ir normāls mūsu stāvoklis. Mēs visi pēc tā ilgojamies, visi gribam atrasties mīlestības stāvoklī. Tas arī ir iemesls, kāpēc mēs katru brīdi vēlamies darīt visu to labāko, uz ko vien tajā brīdī esam spējīgi. Tas gan nenozīmē, ka mēs tā darām.
Līdz ar to patiesībā cilvēka daba nemaz nav grēcīga. Cilvēks, kā būtne ar dvēseli, cenšas mīlēt, un šeit sākas problēmas, ar kurām mēs saskaramies.
- Pirmā problēma saistās ar izpratni par to, kas ir mīlestība, kur tā meklējama, ko nozīmē.
Paradoksāli. Cilvēks dzimst, lai mīlētu, bet viņam neviens nemāca, kas ir īsta mīlestība. Neviens un nekur mūsu sabiedrībā nestāsta bērnam, ko nozīmē mīlēt. Ne bērnu dārzā, ne skolā, ne augstskolā, ne darbā, ne baznīcā, nekur. Līdz ar to, tas, dēļ kā cilvēks nāk šajā pasaulē, viņam paliek neatklāts. Tālāk, visu informāciju, kura skar mīlestību, cilvēks kāri uzsūc. Kāpēc mīlestība tirdzniecībai ir tik izdevīga? Tiklīdz izskan vārds „mīlestība", cilvēks nekavējoties pievērš tam uzmanību - kur ir tas, kādēļ esmu nācis šajā pasaulē! Tāpēc mums eksistē mīļākās preces un visapkārt sirsniņas. Visa šī tematika tirgus apstākļiem ir izdevīga.
Atkarībā no tā, ar kādiem cilvēkiem saskaramies, kur esam uzauguši, no kurienes smeļam informāciju, no tā arī tiek veidoti pamati izpratnei par mīlestību. Kur bērni smeļas informāciju, kas ir mīlestība? No vienaudžiem, draugiem, vecākiem, tagad arī interneta ar visiem portāliem - lūk viņu izpratne par mīlestību.
Uzdosim jautājumu - kā cilvēks, kurš nav saņēmis drošu informāciju par to, kas ir mīlestība, kurš ir izveidojis savu priekšstatu par mīlestību no šīm lauskām, fragmentiem - kā viņš var būt laimīgs mīlestībā?
- Otra problēma - pie kā noved mīlestības trūkums? Cilvēks ir bioloģiska, sociāla un garīga būtne. Mīlestība saistās ar dvēseles sfēru. No sociālās puses mums ir nepieciešamība pēc komunikācijas, savstarpējas saskarsmes. No bioloģiskās puses mums, kā dzīvām būtnēm, ir iedzimti pašsaglabāšanās instinkti. Tā ir realitāte. Kas ir instinkti? Nosacīti sakot tie pamatojas uz iedzimtām bailēm. Kad cilvēks ir badā, viņā ieslēdzas komanda kaut ko apēst. Pamatā ir bailes no tā, ka ēdiena trūkuma dēļ zudīs enerģija, tiks apdraudēta dzīvība. Mūsos šis mehānisms ir ielikts.
Mūsu garīgās būtības, mīlestības, pretstatā ir bioloģiskā un sociālā būtība, ar visu baiļu klāstu, tāpēc pretošanās nenotiek starp ļauno un labo, bet gan starp mīlestību un bailēm.

Nav ne labā, ne sliktā. Tas viss ir relatīvi. Patiesībā ir mīlestība un ir bailes. Jo vairāk mīlestības, jo mazāk baiļu. To zina katrs, kurš kādreiz ir mīlējis. Jo vairāk mīli, jo drosmīgāks esi. Tiklīdz parādās bailes, mīlestības daudzums samazinās. Mēs esam kā trauki, varam būt pilnībā aizpildīti ar mīlestību un tad mums ne no kā nav bail. Vai arī trauks var būt piepildīts tikai ar bailēm, un tad tas draud ar agresiju, jo, kad es baidos, es uzbrūku, pēc principa - labākā aizsardzība ir uzbrukums.
Par laimi, maz ir tādu, kurus piepilda tikai bailes. Lielākā daļa no mums ir līdzīga svārstīgam traukam, kurā kā smilšu pulkstenī, notiek nemitīgas izmaiņas - vairāk mīlestības, mazāk baiļu; vairāk baiļu - mazāk mīlestības.
Kad bailes sāk dominēt, mīlestība samazinās, palielinās negatīvais mūsu dzīvē. Kad baiļu mazāk un vairāk mīlestības, mēs jūtamies laimīgi, labestīgi, esam gatavi pieņemt šo pasauli, esam atvērtāki. Tāpēc katram būtu jāsaprot, ka no mīlestības un baiļu daudzuma viedokļa, mēs katrs esam savas laimes kalējs. Mums ir dots kā viens, tā otrs. No bioloģiskās puses es varu dzīvot bailēs, no garīgās - varu dzīvot mīlestībā. Gars ir spēcīgāks, Dievs ir stiprāks, tas, kas no Dieva - ir stiprāks. Ja es saprotu, ka mīlestība ir spēcīgāka, es sāku attīrīt savas bailes, sāku atbrīvoties no nevajadzīgā, atstājot tikai tos 25 %, kuri man vajadzīgi, lai es nepaveiktu ko neapdomīgu. Jo vairāk baiļu, jo vairāk problēmu.

Kāpēc mēs cits citu mēdzam uztvert negatīvi? Kāpēc es gribu darīt labu, bet otrs to uztver kā sliktu?

Tāpēc, ka mēs, cenšoties darīt labu, baidāmies, ka mūs nesapratīs, mūs nepieņems, mūs noraidīs. Tad mēs sākam cits ar citu manipulēt. Ar vārdu „manipulēt" es saprotu cilvēka brīvas izvēles ierobežošanu, kad cilvēks grib ierobežot izvēles iespēju un pielieto kādu manipulācijas paņēmienu.
Attiecībās starp vecākiem un bērniem, starp precētiem pāriem, kolēģiem, visur - cilvēki ir pieraduši viens ar otru manipulēt.
Jebkura manipulācija ir saistīta ar brīvības ierobežošanu. Cilvēka dvēsele to saprot un uztver situāciju negatīvi.
Tā kā manipulācijas pamatā ir bailes, tad, jo vairāk baiļu, jo vairāk manipulācijas. Pie kam no augšas līdz apakšai. No augšas, piemēram, valsts varas vēlēšanas. Mēs taču neievēlam to, kuru gribam, bet to, kura labā visveiksmīgāk ir manipulējuši. Kāpēc? Cilvēki augšā baidās - ja nu tauta ievēlēs ne to, kuru vajag? Un viņi sāk manipulēt. Savukārt tautai, saprotot, ka ar to manipulē, ir attiecīga attieksme pret savu valdību. Tas skar politikas sfēru, iet cauri ekonomikas, kultūras sfērām, tas ir visur - arī ģimenes attiecībās.
Ja es gribu, lai mani uztvertu ar prieku, lai neredzētu manī vēlēšanos kādam kaitēt, man jāpārstāj manipulēt.
Kad tu cilvēkam dod izvēles iespēju, izsakot arī savu viedokli - cilvēks parasti to uztver un pieņem. Pret tevi izturas ar cieņu, ja arī tu izturies ar cieņu pret citiem.

No kurienes smelties informāciju, kura ļautu saprast, kas ir īsta mīlestība?

Patiesās informācijas avots esam mēs, katra cilvēka dvēsele.
Tā kā šī tēma tirgus jomai ir izdevīga, ir daudz citu informācijas avotu par mīlestību, tomēr tai ar īstu mīlestību maz sakara.
Labākais kritērijs lai nošķirtu patiesu informāciju no nepatiesas - tā ir mūsu dvēsele. Dvēsele zinās - tas attiecas uz mīlestību vai nē. Kad lasām vai skatāmies filmu, zinām vai runa ir par īstu mīlestību, vai arī mums kārtējo reizi cenšas „iesmērēt" kādu preci.
Bet, lai ieklausītos savā dvēselē, tam jāvelta laiks, piepūle, tas ir zināms process. Mūsdienu cilvēkam dvēseliskām nodarbēm praktiski nav laika. Ir darbs, ir ģimene, radinieki, daudz citu lietu. Kāda te var būt runa par domāšanu. Tad cilvēks sāk meklēt informāciju citos avotos - grāmatās, filmās, lekcijās, sarunās. Pie kam mums jāsaprot, ka mīlestība saistās ar dvēseles sfēru, nevis informatīvo, tāpēc mums šai lietai nevajadzētu pieiet analītiski, bet uztvert to ar dvēseli, vai dvēsele pieņem šo informāciju, vai tā saskan ar dvēseli, der viņai?
Domāju, ka šodien, pateicoties tirdzniecībai, lielākajai cilvēku daļai mīlestības jēdziens saistās ar baudu. Bet mīlestība nav bauda! Var nopirkt baudu, bet ne mīlestību. Tirgus, kurš izmanto mīlestības atribūtiku, ir ielicis vienādības zīmi starp mīlestību un baudu. Cilvēki to ir akceptējuši.
Tāpēc vairums no mums uztver mīlestību kā iespēju darīt laimīgu sevi. Tas nozīmē, ka tavam mīļotajam cilvēkam ir jāizmainās, lai laimīgs būtu tu. Patiesībā mīlestība nozīmē pilnīgi pretējo - tā ir vēlēšanās darīt laimīgu otru un gatavība mainīt sevi!
Bet tā kā gatavība mainīt sevi ar tirgus jomu nekādi nesaistās, tas netiek popularizēts.

Kāpēc mēs tik dažādi uztveram to, ko, kas ir laime?

Mums ir dvēsele, ir „Ego", ir prāts. Katrai mūsu daļai ir savs priekšstats par laimi. Piemēram, mans „Ego" ir laimīgs, kad mani neviens netraucē, liek mierā. Mans prāts laimīgs, kad realizēju iecerēto un viss ir sanācis tā, kā es to vēlējos. Mans ķermenis jūtas labi, kad man noglaudīja galvu - esmu laimīgs.
Bet bez šīm sastāvdaļām mums vēl ir vājās vietas, atkarības, kuras arī sniedz zināmu laimes sajūtu. Cilvēks, kurš atkarīgs no šopinga iepērkas un izjūt īslaicīgu laimi. Cilvēks, kurš atkarīgs no azartspēlēm, tāpat gūst laimes izjūtu spēlējot.
Tad ir jautājums, ko tad tiešām nozīmē darīt mīļoto cilvēku laimīgu? Vai tas nozīmē, ka man jāatbalsta viņa atkarības un jārealizē viņa plānus? Absurds. Mums jāsaprot, kas ir laime un mīlestība.

Šajā sakarā es saku, ka pastāv trīs laimes sastāvdaļas; bet ne īslaicīgas, pārejošas laimes, bet laimes, kura visu notiekošo ļauj uztvert ar pluss zīmi, kas ļauj visu uztvert kā labu:
1. Kad esam laimīgi attiecībās ar mīļotajiem, mīlestībā. Mums ir harmonija, ir savstarpējā sapratne ar draugu, sievu, bērniem, vecākiem vai kādu citu.
2. Mums ir nepieciešama sevis realizācija sabiedrībā. Katram no mums mīlestības vārdā ir kaut kādā veidā jākalpo citiem cilvēkiem. Tas nenozīmē pelnīt iztiku, tas nozīmē realizēt to, kam esi aicināts. Tā ir realizācija sociumā. Ja cilvēks ir atradis savu vietu un viņš saprot, ka dara to, ko vēlas un kalpo cilvēkiem, tad tas ir otrs laimes komponents.
3. Trešā sastāvdaļa, bez kuras pirmie divi nedarbojas, ir garīgās brīvības izjūta. Kad es visu to daru ne tāpēc, ka no manis to prasa, ne tāpēc, ka man citas izejas nav vai mani piespiež, bet tāpēc, ka tā ir mana brīvā izvēle. Es mīlu šo cilvēku, jo tā ir mana brīvā izvēle. Man ir harmoniskas attiecības ar viņu ne tāpēc, ka neatradu kādu citu labāku.

Jāsaprot, ka parasti ar vārdu „brīvība", mēs saprotam „brīvību no". Tas ir, esmu brīvs no... Bet īstā brīvība ir „brīvība ar". Brīvība ar visu to, kas atrodas manā pasaulē.
Teoloģijas skatījumā brīvības avots ir Dievs. Mēs Dieva piemērā redzam, ka arī Visuvarenā brīvība nav „brīvība no", bet „brīvība ar". Viņš, kā mūsu Radītājs, varētu pagriezties un aiziet, tikt vaļā no visiem tiem 6 miljardiem cilvēku. Bet Viņš nāk un klauvē, un klauvē, sakot - esmu te! Viņš ir brīvs, būdams kopā ar mums. Tā ir brīvība - ar šo sievu, ar šiem vecākiem, ar šiem kolēģiem un šiem draugiem, ar šo sabiedrību. Un esmu brīvs.
Ja mūsos ir šīs trīs sastāvdaļas - personīgā mīlestība, realizācija sabiedrībā un brīvības izjūta, mūsos ir tā laime, kuru nekas nevar satricināt.
Ja tā visa nav, bet ir laime no atkarības, tad tā vairs nav laime, bet gan dzīve bailēs.

Mums jāsaprot pareizi arī tas, ka mīlestība ir enerģija, tas nav sajūtu komplekss. Atšķirībā no lielākā daudzuma mūsu materiālās pasaules enerģijām, mīlestības enerģijai piemīt unikālas īpašības. No fizikas zinām, kā enerģijas mainās, viena pārtop citā, katra enerģija darbojas savos zināmos apstākļos. Bet uz mīlestības enerģiju, kura nav no šīs pasaules, šie likumi neattiecas.
Lai mēs būtu laimīgi mīlestībā, mums mīlestībā ir jāaug. Mums katru nākamo dienu ir jāmīl nedaudz vairāk, nekā iepriekšējā dienā. Tiklīdz mēs nākamā dienā mazliet vairāk nemīlam, sākas pilnīgi citi enerģētiskie procesi.
Lai mēs justos laimīgi, mīlestības enerģijas daudzumam mūsos ir nemitīgi jāpieaug. Mīlestības enerģijas veidam ir tādas īpašības, kādas nav nevienai citai enerģijai - mums ir jāatdod, lai saņemtu divkārt. Kamēr neesam atdevuši, nevarēsim neko arī saņemt.
Tātad, mīlestība ir jāatdod. Bet mums ir jāsaprot, ko mēs atdodam. Mums ir jāsaprot, ka mīlestība nav tās saņemšanā, bet tās atdevē. Un katram no mums ir nepieciešamais mīlestības enerģijas daudzums, ar kuru sākt. Nav jāgaida, kad kāds mums kaut ko dos. Lai pieredzētu to, ka tev tiek dots, jāsāk dot pašam.

Kad tiek traucēta mīlestības normālā cirkulācija, mums „iedegas signāllampiņas", kuras liecina par to, ka kaut kas nav kārtībā. Viena šāda „lampiņa", kura norāda, ka mēs esam sākuši par maz atdot mīlestību un līdz ar to maz arī saņemam, ir tā pati atkarība.
Atkarības ir tikpat kā katram cilvēkam. Kādam tā ir tieksme pēc pārlieku lielas kārtības, citam - televizora skatīšanās.
Cilvēks vēlas tērēt veikalā naudu - tā ir viņa atkarība. Tas ir signāls par to, ka viņam nevis nauda jātērē, bet gan jāpaskatās, kur ir traucēts mīlestības atdeves kanāls, tas jāiztīra un steidzami jāatdod mīlestība.
Ne velti viens no cīņas veidiem ar atkarībām, ir savstarpējā saskarsme - saruna no sirds. Bet ko tas nozīmē? Tā ir enerģijas atdeve - enerģijas saņemšana.
Otra „lampiņa", kura liecina par mīlestības cirkulācijas traucējumiem, ir vēlēšanās „izkratīt" sirdi nezināmam cilvēkam, aiziet uz grēksūdzi. Arī tad steidzami jāpaskatās, ar kuru no cilvēkiem tev traucēta nevis mīlestības saņemšana, bet atdošana. Ar kuru no cilvēkiem ir jāizlīgst, jāatjauno kontakti.
Dodoties uz grēksūdzi vai izstāstot sasāpējušo nepazīstamam, mēs it kā saņemam atvieglojumu, lai gan, no enerģijas apmaiņas viedokļa, problēma nemaz netiek atrisināta.
Kāpēc daudziem kristiešiem ir problēmas personīgajā dzīvē? Jo viņiem ir attiecības ar mācītājiem, kuriem tiek izklāstīti dvēseles pārdzīvojumi.
Ja mēs visi sūdzētu savus grēkus sievām, vīriem, būtu daudz vairāk laimīgu cilvēku.

Ar ko cilvēkam, kurš dzīvo šajā pasaulē, kurā ir tik daudz sagrozītas informācijas par mīlestību, būtu jāsāk, ja viņš beidzot vēlas ieklausīties savā dvēselē un vēlas saprast, kas ir īsta mīlestība?

Sākumā jāsaprot, ka starp vārdiem „mīlestība" un „brīvība" stāv vienādības zīme. Tas ir pirmais. Ja mēs vēlamies mīlēt, mums ir jāpārstāj manipulēt, tai skaitā pašiem ar sevi. Jo viss sākas ar sevi - lai kādu mīlētu, iesākumā jāiemīl pašam sevi. Un jāpārstāj manipulēt ar Dievu.
Vēl jāsaprot, ka mīlestība ir tiekšanās darīt laimīgus citus un gatavība mainīt pašam sevi.
Domāju, ka lielākais vairums laulību nav noslēgtas balstoties uz mīlestību. Daudzas laulības vispār tiek būvētas uz bailēm. Sievietes mēdz precēties, jo ir „pēdējais laiks", gribās justies drošībā, kā „aiz mūra"... kāda šeit mīlestība? Bailes!
Sākt mainīties bieži nozīmē sākt visu no gala. Ja visa iepriekšējā dzīve ir būvēta uz bailēm un tur nav ne pilītes mīlestības, tad nekāds kosmētiskais remonts nepalīdzēs. Tas nenozīmē, ka jāiet prom no sievas, vīra, jāatsakās no bērniem vai vecākiem. Nē.
Tai pat laikā, katrs cilvēks ir mūsu mīlestības cienīgs, un jebkurš no vīriešiem un sievietēm, ir kā Ādams un Ieva, divas puses. Ja noņemam bailes, tad pilnīgi jebkurš cilvēks varētu būt otram viņa pusīte. Citādi tas būtu absurds. Iedomājieties, uz zemes dzīvo, aptuveni, 6 miljardi cilvēku un tev jāatrod viens vienīgais, tev paredzētais cilvēks. Neprāts. Īstenībā mēs visi esam pusītes viens otram. Problēma tikai ir tajā, ka mums ir daudz kompleksu, baiļu un atkarību, kuras mūsu mīlestību izrobo. Rezultātā tiešām ar grūtībām nākas sameklēt otru tādu, ar kuru mana izrobotā mīlestība saskanētu. Tāpēc uzdevums, tam, kurš nemāk mīlēt, bet vēlas to iemācīties, ir sākt saprast savu dvēseles stāvokli, saprast uz ko esmu šodien gatavs, uz ko nē. 
Kas vēl jāsaprot - arī stereotipi veido nepareizu izpratni. Tie ir labi, ja runājam par priekšmetiem, tad nav jātērē laiks, lai saprastu, kas manā priekšā atrodas. Tad es varu veltīt laiku savstarpējām attiecībām.
Tirgus ar mums izspēlē briesmīgu joku. Kad ieejam lielveikalā un skatāmies uz jogurtu daudzumu, saprotam, ka šeit stereotipu nav un būt nevar. Kam mēs veltam laiku? - Lai atšķirtu vienu jogurtu no cita, vienu kurpju pāri no cita! Un ar katru dienu to paliek arvien vairāk.
Priekšmetu pasaulē mēs attālināmies no stereotipiem, bet personīgajās attiecībās pārejam uz stereotipiem - blondīne, kaukāzieša izcelsmes seja, policists... Mēs pārstājam uztvert cilvēkus kā personības un sākam uztvert kā lietas. Savukārt lietas uztveram jau kā personības. Tā ir problēma, kura mīlestību nogalina, jo cilvēks kā personība, ir mainīgs un rīt viņš vairs nebūs tāds pats kā šodien. Ja es ar cilvēku vaļsirdīgi runāju reizi desmit gados, tad pēdējā saruna būs bijusi tiešām pēdējā. Pēc desmit gadiem mums vairs nebūs par ko runāt, mūsu dvēseles dzīvos atšķirīgās dimensijās un nekā kopēja nebūs.

Personīgajās attiecībās mums būtu jāizvairās no stereotipiem un katru sekundi jācenšas iepazīt otru cilvēku. Katrs no mums ir unikāls, mainīgs, tāds, kas nemitīgi attīstās un katrs ir pelnījis mūsu mīlestību, jāspēj tikai izsekot līdzi šai attīstībai. 
Ja vēlamies sākt mīlēt - jāsāk iepazīt sevi un savu mīļoto cilvēku. Un tā kā mēs katrs esam unikāls, vienas kopējas receptes nebūs. Mums vienkārši tam jāvelta laiks. Jāvelta laiks dvēseliskām sarunām un jāsaka: „Lai pagaida visa pasaule! Es gribu šo laiku pavadīt nevis ar Danone jogurtu, bet ar tevi!" Ja mēs katru dienu tam veltītu vismaz desmit minūtes laika, process iesāktos, sāktos pašattīrīšanās.
No malas var šķist neiespējami - desmit kopdzīves gadu laikā sakrājas tik daudz baiļu, melu, kompleksu un stereotipu, ka var sākt šaubīties, kā gan to visu varētu izkustināt? Bet var. Tikai ne ar manipulāciju, sev uzliekot mērķi - rīt mēs būsim laimīgi! Bet gan ar domu sākt jaunu dzīvi, ar vēlēšanos runāt no sirds, ar cenšanos atklāt viens otram savas domas, piedot, pa īstam piedot un būt pateicīgam par visu... jo katrs notikums mūsu dzīvē var kalpot mūsu attīstībai.

Uzdot jautājumu Naumam

Комментарии (0)


Показать/скрыть комментарии

Написать комментарий


busy
 
« Пред.   След. »

© 2007 Enteos, тел.:+371 29 222 584

info@nadezdin.org